2017… vai 1984?

2 years ago Džerijs Šterns 0

Džordža Orvela nemirstīgajā darbā “1984” ir arī šādas rindas, un man ikreiz ir spēcīgi jāsamiedz acis un/vai sev jāiekniebj, lai tiktu vaļā no sajūtas, ka autors ir domājis mūsdienu Latviju. Tieši tāpēc arī uzskatu, ka mūsu politikā ir jāiet cilvēkiem ar pilnīgi citādu, progresīvu domāšanu, – citādi lecam te uz jau pārāk veciem grābekļiem:

“Savā vaļā atstāti, gluži kā Argentīnas klajumos palaisti lopi tie bija atgriezušies pie dzīvesveida, kas tiem likās dabisks, it kā pēc senču paraugiem veidots. Proletārieši piedzima, uzauga ielu notekās, divpadsmit gadu veci sāka strādāt, pārdzīvoja īsu skaistuma un dzimumjūtu ziedu laiku, divdesmit gadu vecumā apprecējās, trīsdesmit gados bija pusmūžā un lielāko tiesu nomira sešdesmit gadus veci. Viņu garīgās prasības aizstāja grūts fizisks darbs, mājas un bērnu kopšana, sīkas ķildas ar kaimiņiem, filmas, futbols, alus un, par visām lietām, azartspēles.

Viņus nebija grūti pārvaldīt. Viņu starpā vienmēr darbojās daži domu policijas aģenti; tie izplatīja nepatiesas baumas un atzīmēja un nogādāja pie malas retos indivīdus, kas varēja kļūt bīstami; netika mēģināts proletāriešiem iepotēt partijas ideoloģiju. Stipras politiskas jūtas proletāriešiem nebija vēlamas. No viņiem vairāk neko neprasīja – tikai primitīvu patriotismu, pie kā varēja apelēt ikreiz, kad viņiem vajadzēja samierināties ar ilgākām darba stundām un samazinātām devām. Pat ja viņi izrādīja neapmierinātību, kā tas reizēm arī notika, viņu nemiers ne pie kā nenoveda, jo, vispārīgām idejām trūkstot, viņi saskatīja tikai sīkas, atsevišķas nepatikšanas vai netaisnības. Lielākie ļaunumi viņiem palika nepamanīti.”