Džerijs Šterns

Šis gads tāds ražīgāks šķiet padevies – rodas arvien jaunas politiskās partijas un kustības. Un nav jau arī tā nekāda bēda, jaunas partijas Latvijai tiešām vajag, jo vecās sevi nepavisam vairs neattaisno kā valstiskas attīstības instrumenti. Bēda ir tajā, ka viss notiekošais pārsvarā atgādina rindas no kādas Viktora Peļevina grāmatas:

“Toties televizorā rādīja tos pašus purnus, kurus ieraugot gribējās vemt visus pēdējos divdesmit gadus. Patlaban viņi runāja to pašu, par ko agrāk tika sēdinājuši citus, tikai bija daudz drosmīgāki, stingrāki un radikālāki.”

Pats arī gan esmu iesaistījies vienā no šīm kustībām, tāpat kļuvis par partijas dibinātāju. Taču partiju PROGRESĪVIE patīkami atšķir fakts, ka tā neizskatās esam tikai kārtējā pāris līderu Saeimā ievilkšanas ietaise; tāpēc arī piekritu iesaistīties. Vārdi, kuri parādās zem partijas paziņojumiem medijos, nav pirms tam gadu gadiem vazāti pa Saeimas, Ministru kabineta, dažādu ministriju, Valsts Kontroles, KNAB un tamlīdzīgu iestāžu gaiteņiem.

Vismaz pagaidām progresīvajos redzu īstu domubiedru apvienību, kurā teikšana ir simtiem, – nevis vienībām, kā Latvijā pieņemts. Kas no tā sanāks vai nesanāks nākotnē, tad jau redzēsim. Neesmu naivs, tomēr cerīgs. Taču vairums jauno partiju diemžēl jau tagad sāk tieši tā – sen zināmi līderi, krāsainas izkārtnes, izteiksmīgi lozungi… Been there, done that.

(bildīte publicēta 2014. gadā, bet tieši šobrīd atkal ļoti aktuāla)