Latvija: vēlēšanu savādības 2018

6 years ago Džerijs Šterns 0

(ilustrācijas attēlā – materiāliņš no pavisam citām vēlēšanām jau tālā senatnē)

Pēdējās nedēļās laiku pa laikam jūtos kā Alise Brīnumzemē. Tikai šoreiz visi brīnumi ir sasolīti nākotnē un uz visām sēnēm un pudelītēm rakstīts “Balso par mani”.

Vēl nesen rakstīju, ka manā pagalmā ir uzradies putniņš, kura dziesma skan kā strauji saspiestai gumijas rotaļlietai, – un viņš dara TO neskaitāmas reizes minūtē teju cauru dienu. Tomēr tas izrādījās tikai nieks, salīdzinot ar brīdi, kad malu malās sāka klaigāt topošie deputātu kandidāti… Gumijas putniņš, izrādās, ir gluži paciešams.

Tomēr, saņemot vēl pēdējās veselīgās ironijas paliekas, ko šie klaigātāji vēl nav spējuši izdeldēt, uzmanīgs vērotājs var atrast viņu piedāvājumos un tēlos ja ne mierinājumu par valsts nākotni pēc vēlēšanām, tad vismaz materiālu sevis izklaidēšanai līdz tām. Ar daļu no saviem novērojumiem esmu nolēmis dalīties šeitan.

Latvijas politiķi mēdz pārsteigt, un visdažādākie ir gan veidi, gan mērogi. Piemēram, vienu brīdi parlamenta deputāts Kaimiņš tviterī raksta sūdzības par Latviju Trampam, bet galvaspilsētas mērs Ušakovs pa to laiku savā profilā stāsta, kā nīlzirgi pasargā sevi no karstās saules ar ādas eļļaino sekrētu.

Neviļus tūdaļ prātā nāk arī ministrs Rasnačs, kurš svarīgā valdības sēdē pieķerts rotaļājamies ar cieta papīra bumbiņu vai ko tamlīdzīgu, ar knipi vairākkārt to mēģinot ietrāpīt uz galda apgāztā glāzē. Kas ar diezgan skaļu tinkšķi izdodas tieši tai brīdī, kad kolēģi mediju kameru priekšā diskutē par minimālās algas jautājumu Latvijā.

Savukārt bijušais eiroparlamentārietis Mamikins, kurš tagad pārstāv Latvijas Krievu savienību, steidz pelt jaunās Latvijas policijas automašīnas, ka tās, lūk, esot Ukrainas karoga krāsās. Pat nemaz nerunājot par to, kāpēc sakritība ar minēto karogu būtu Latvijai tik nepieņemama (acīmredzot, Mamikina partijas programmā formulētajā vīzijā “vienota Eiropa no Lisabonas līdz Vladivostokai” tieši Ukrainai ir plānots mest demonstratīvu līkumu), aicinu katru pašu apskatīt tuvumā, cik un kādas krāsas ir jaunajā policijas automašīnu noformējumā, un pēc tam varbūt nosūtīt politiķim ieteikumus, kur var pārbaudīt gan krāsu redzi, gan to uztveres īpatnības.

Par uztveres īpatnībām runājot… Gadu gaitā Eiropa vēl tā arī nav paspējusi samierināties ar to, ka Latvijā var kopā vienā partijā būt zaļie un zemnieki, bet mēs jau steidzam piedāvāt jaunus hibrīdus – piemēram, vienotā sarakstā (Attīstībai/PAR!) startē kandidāts, kurš ar putām uz lūpām cīnās pret Rigvir, un plecu pie pleca Rigvir izgudrotājas ideju aizstāvības fonda izpilddirektore.

Te laikam varētu rakstīt “Pasaku par to, kā zem saviem spārniem pabāzt kādu zoodārzu vēlējās divi aktīvi peļu mednieki – pūce un jaunūpis”. Tik ļoti, ka aizmirsa izsekot augšminētajām pretrunām – kaut vispār savādi, jo Rigvir pretinieks ir priekšnieks vienai no apvienībā ietilpstošajām partijām, tad nu šķiet, ka pie saraksta tapšanas būtu bijuši vietā mazliet atbildīgāki lēmumi par to, kāds vēstījums tiek nodots nākamajiem vēlētājiem.

Pa to laiku ar visā plašajā kosmosā nekad nepieredzētu, cilvēka prātam neaptveramu un pārdabisku pieticību apveltītais Artis Pabriks taisnojas, ka pat Čērčils esot mainījis partijas savā politiskajā karjerā, – tāpēc laikam jāsecina, ka kur nu mums, niecīgajai latviešu tautiņai, viņam ko vēl pārmest.

Ja godīgi, man laikam gan būtu daudz vieglāk pieņemt dažādas sazvērestības teorijas par to, ka nozīmīga daļa Latvijas politiķu no dažādām partijām piedalās slepenā Ļaunuma impērijas plānā pret nāciju. Grūtāk reizēm apzināties, ka VIŅI TIEŠĀM TIC TAM, KO GVELŽ, eh.

Mikrorajonu liftos atkal reklāmlaukumus sapirkusies Saskaņa. Tā vien prasās turpat blakus ar sakošļātu rupjmaizi pielīmēt kaut ko no pētniecības centra “Re:Baltica” materiāliem, piemēram, Saeimas Saskaņas frakcijas vadītāja Urbanoviča personīgo kartīti:

Atradu vecāku ziņu, kurā ministrs Matīss skaidro aģentūrai LETA, ka uzrakstījis iesniegumu par izstāšanos no Vienotības frakcijas, ņemot vērā tās “nostāju pret pamatvērtībām”. Šķiet ļoti savdabīgi, ka šo sevis iedomāto vērtību piepildījumu viņš tagad uzskata esam atradis Saskaņā, nja.

Turpat līdzīgā ceļā uzzīmējies arī viens no Dombrovskiem, kurš pat Facebook jau mainījis savu uzvārdu, acīmredzot pielāgojoties iecerēto vēlētāju gaumei. Tiesa, te rodas jautājums, vai tas viņus tomēr nesamulsinās, – CVK biļeteni kā nekā vēl ir latviešu valodā. Varbūt drošāk būtu vispār pāriet atpakaļ savā dzimtajā uzvārdā un kļūt atkal par Vjačeslavu Galuščenko? Lai gan tad ir risks, ka atkal uzradīsies Mamikins un iesprings, ka uzvārds ir Ukrainas karoga krāsās.

Sarosījušies arī citi, līdz šim mazāk dzirdētie sociāldemokrāti. Piemēram, ar pamatīgu krakšķi no pašu zem sevis nozāģētā zara priekšvēlēšanu vircas bedrē iegāzusies LSDSP, publicējot propagandas attēlu, kurā mēģināts iebāzt reizē visas nodevīgo liberāļu un riebīgo kultūrmarksistu politikas biedus. Minētie personāži gan ņēma un izmantoja visas pieejamās varas sviras, lai sociāldemokrātu labos nodomus izķengātu un attēlu atzītu par rasismu un naidu kurinošu.

LSDSP spice gan tūdaļ apķērās, ka labi nebūs, un skaļi piesolīja, ka valde izmetīšot no partijas jaunieti, kurš šo reklāmu izvietojis bez saskaņošanas ar valdi. Tiesa, jau tad bija skaidrs, ka solījums ir tukša plātīšanās, jo LSDSP reklāmas kanālus sociālajos medijos vada nevis kāds “jaunietis bez ietekmes”, bet partijas valdes loceklis un ļoti sparīgs viedokļu līderis – Lejnieks-Puķe, kurš arī līdz šim izcēlies ar ne vienu vien “interesantu” ideju. Atbilstoši politisko partiju likumdošanai valde pati savu, hmm, locekli nemaz izslēgt nevar, tur jāsauc kopā augstāki spēki.

Un galu galā, bezgaumība LSDSP reklāmās nebūt nav tikusi smādēta arī agrāk.

Toties tagad LSDSP ir apvienojusies kopīgā vēlēšanu sarakstā ar vēl dažām partijām un ieguvusi skanīgu nosaukumu, kuru ir ļoti viegli pie aģitācijas telts tā braši uzsaukt jebkuram garāmgājējam:
– Balsojiet par LSDSPKDSGKMLMZL!

Kā jau paredzēts, Lejnieks-Puķe ne tikai netika no partijas izslēgts, bet lepni gozējas arī tās pieteiktajā deputātu kandidātu listē uz 13. Saeimas vēlēšanām no Zemgales. Un piedevām preses relīzēs skumst par notikušo, nebūt ne nožēlas vadīts: “Diemžēl labos nodomos balstītā publiskā darbība šajā gadījumā novedusi pie pretēja rezultāta – kolēģu aizlieguma popularizēt partiju.”

Te prātā nāk arī zaļais Tavars, kurš viņgada novembra beigās skaidroja, ka viņa kolēģis – deputāts Kalnozols par savām izdarībām gluži no partijas vis izslēgts netikšot, taču esot “niecīga vai vispār nav” iespēja, ka viņam ļaušot kandidēt uz Saeimu. Bet re, laiks iet, atmiņa zūd ne tikai vēlētājiem, un Kalnozols ir ZZS Rīgas listē. Bet varbūt tā ir tikai likumsakarība. Kā nekā vēl nesen arī pats Kalnozols no Saeimas tribīnes izpļāpājās, ka tikai maza daļa cilvēku ir piederīgi homo sapiens sugai. Ja kāds tam neticot, tas varot ieiet Youtube un noskatīties video “Most people are sheep (lielākā daļa cilvēku ir aitas)”.

Tauta kā veidojums jau patiesībā cauri vēsturei allaž ir bijusi ļoti vienkārša. Tautai vajag maizi un krāšņas izrādes. Varētu, piemēram, iepriekšējos deputātus, kurus 13. Saeimā neievēlēs, no nama publiski izvest seriāla “Troņu spēles” stilā – pavadot ar zvaniem un priestera (ne Sproģa, protams) vārdiem drūmā balsī: “Shame… Shame…”

Par laimi, zaļo vidū tomēr homo sapiens pārstāvju ir pieticis, lai neizvirzītu kandidēšanai pašpasludināto nacionālo varoni Jeremejevu, kurš vēl nesen Lucavsalā notikušajā visvalsts akcijā pret Baltijas praidu savāca apmēram 10 cilvēkus. Tad nu ir cerība, ka vēl tik ātri Latvija tomēr eliērdūņās nenonāks. Ar skumjām gan jāatzīst, ka censoņu tā nodrošināšanai jau tāpat šajās vēlēšanās pietiek…

Saskatījušies Valentīna dūņu reklāmas, arī citi politikas ceļa minēji cenšas iejusties socmediju influenseru godā. Saeimas deputāte Sudraba redzēta bildītēs ar spīdīgiem “Zepter” katliņiem (tviterī runā, ka it kā esot kaut kur popularizējusi arī strukturēto un nez kāpēc ar atmiņu apveltīto ūdeni, – ja tas tiešām tā ir, tad jāatzīmē, ka tā izplatītājiem Latvijā gan ir sliktāka atmiņa, jo viņi Sudrabu jau aizmirsuši un dod priekšroku KPV), jaunizceptais politaktīvists Kivičs – uztura bagātinātājus, bet Rīgas pašvaldības deputāts Bondars – kultūras bagātinātājus. Precīzāk, šlāgergrupas “Galaktika” koncertus.

Nezinu gan, kas ir internetā atrastajā virtuves piederumu kampaņas attēlā redzamā dāma blakus deputātei Sudrabai. Izskatās kaut kur redzēta, bet… Varbūt kāds no lasītājiem būs gudrāks un zinās teikt. Kopumā par Sudrabas centieniem 13. Saeimas vēlēšanās ir grūti vēl ko piebilst, jo viņas kandidātu klāsts ir man teju nepazīstams – kaut pieteikti veseli 105 uzvārdi, programmā gan solot ievēlēšanas gadījumā tūdaļ samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 60. Būtu gluži jautri, piemēram, ja procesā tīri matemātiski no Saeimas tad izlidotu tieši Sudrabas frakcija.

Niknākais Latvijas influenseris gan, protams, ir ministrs Dūklavs, kurš pārstāv Krievijas ieroču tirgotāju nesmādēto “Piebalgas alus” zīmolu. Galu galā, viss Dūklava protests pret ekoaktīvistu mēģinājumu runāt par dzērienu iepakojumu depozītsistēmas ieviešanu pastāvēja tikai tāpēc, ka šie aktīvisti nejauši iepriekš uzminēja un gandrīz izjauca paša Dūklava produkta mārketinga kampaņu nākotnē ar līdzīgu ideju, un ministram nācās rīkoties radikāli, lai novērstu nenovēršamo.

Un pat nejautājiet, kas bija mana pirmā doma par iespējamo saturu, izlasot šo DELFI virsrakstu – “Foto: Ventspilī iemūžināts milzīgs kāpurs”.

Kā redzat, esmu te rakstā šur tur ievietojis arī dažus citātus no citu interneta lietotāju socmedijos paustā – bet vispār tas ir diezgan bīstami. Dzīvojam tādā laikā, kad teju vai bail kādu popularizēt – jo uzreiz izrādās, ka viņš sāk ar sevi un iet politikā (protams, ne tikai KPV). Un tad sanāk, ka tu esi tā kā piedalījies notekcauruļu izbūvēšanā viņa jauno valstiskās žults krājumu novadīšanai vispasaules plašajā tīmeklī.

Vēl trakāk ir ar tiem, kuri ar sevi nevis sāk, bet turpina – migrējot no vienas partijas uz citu. Kur atkal ir pilni ideālu un skarbas kritikas pret Režīmu, kuru vēl pirms 5 minūtēm paši pārstāvējuši. Te var pieminēt gan to pašu Čērčilu-Pabriku, kurš pirms tam dievojās Vienotību nekad nepamest, gan Dombrovskiju, gan Matīsu… Un veselu rindu citu. Piemēram, tās pašas Vienotības trieciennieku Smiltēnu, kurš reiz bija savīkšījies pat kļūt par partijas vadītāju un vest to uz saulaino tāli, bet tikpat ātri nonāca pie jauna, arī diezgan “čērčiliska” secinājuma un izstājās: “Sapratu – ja neko nedarīšu, zaudēs gan organizācija, gan sabiedrība kopumā.” (Latvijas Avīze, 16.06.2018)

Tagad Smiltēns ir LRA sarakstā, kurā ir tieši atbrīvojusies vieta tādam līderim, kurš netiek galā ar savu partiju – kā atceramies, Bondars pirms tās rindu pamešanas klāstīja, ka nesaprotot un neatbalstot paša vadītās partijas jau pusgada garumā pieņemtos lēmumus. Tiesa, ar tiem Bondara izteikumiem mēdz visādi gadīties – atceros, vēl 2014. gadā politiķis stāstīja, ka viņam piedāvāts iestāties “Latvijas Attīstībai”, taču viņam “domas ar šiem kungiem atšķiras” (LETA, 12.03.2014). Atliek vien cerēt, ka viņš ir mainījis arī savu 2016. gada viedokli par to, ka 2018. gadā viņš noteikti būs Latvijas ministru prezidents.

Tāpat varam pieminēt arī Sudrabas partijas – “No sirds Latvijai” aktīvistu Kūtri, kurš vēl gada sākumā pats klāstīja – “Ja esmu konkrēto programmu solījis vēlētājiem īstenot, tad nelēkāšu no vienas vietas uz otru tikai tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas un jāmeklē, kur siltāks un labāks. (…) Man nepatīk tie, kas lēkā.” – bet tagad jau aizlēkājis uz ZZS kandidātu listi.

Protams, līdz deputāta Mežecka rekordam Kūtrim vēl tālu – tas nomainījis jau tik daudz partiju, ka vienas rokas pirkstu uzskaitījumam vairs nepietiek. Toties uz papēžiem Mežeckim min “jaunais politiķis” Bordāns un vēl dažs labs.

Tas principā allaž atgādina rindkopu no krievu rakstnieka Peļevina lieliskā darba “Generation P”, kurā raksturota politiskā vide attiecīgajā teritorijā tūdaļ pēc PSRS sabrukšanas: “Toties televizorā rādīja tos pašus purnus, kurus ieraugot gribējās vemt visus pēdējos divdesmit gadus. Patlaban viņi runāja to pašu, par ko agrāk tika sēdinājuši citus, tikai bija daudz drosmīgāki, stingrāki un radikālāki.”

Šajā kontekstā nesen izdomāju jaunu mitoloģiski politisku apzīmējumu – Lembrikons. Varētu apzīmēt visas oligarhu konvertētās dvēseles, kas nu klīst pa partijām un valdībām, parasto ļaužu nepieņemtas, un gaida atpestīšanu, bet tā nenāk un nenāk. Kādreiz tās sauca par stipendiātiem, bet nu jau termins tautā aizmirsies.

Ir arī specifiska staigātāju pasuga – tie, kuri nevar ilgi nosēdēt vienā amatā, pat ja solījuši. Tādi, piemēram, šobrīd ir visi deviņi Rīgas domes deputāti no Jaunās Konservatīvās partijas, kuri pilnā komplektā pieteikušies startam uz Saeimu. Ja tā padomā, kā vispār ticēt personāžiem, kuri jau pēc gada vienā darbavietā cenšas aizmukt no agrāk solītā, ar vēl bagātīgākiem solījumiem bārstoties par nākamo…

Dažubrīd gan politiķiem par sliktu nospēlē arī pases dati. Piemēram, visām Janīnām Kursītēm, kas atrodamas vēlēšanu sarakstos, tāpat piemīt staigāšanas netikums – viena no Vienotības aizklīdusi uz KPV, otra jau stipri senāk uz NA. Un tad vēl tas uzvārds! Vēlētājam droši vien traki jūk, par ko tad viņš grasījies balsot un par ko beigās nobalsojis. Viens labums, ka abas Kursītes vismaz šogad kandidē dažādos vēlēšanu apgabalos. Grūtāks izaicinājums trāpījies Rīgas apgabala (un tātad arī ārzemju) vēlētājiem, kuriem jāspēj atšķirt, ka Roberts Putnis (Progresīvie) un Roberts Purnis (Latviešu Nacionālisti) nav viens un tas pats cilvēks. Tā sacīt, Karls Markss un Fridrihs Engelss ir divi, nevis četri cilvēki, bet “Slava KPSS” vispār nav cilvēks.

Specifiski, ka samērā daudzi staigātāji savu celiņu sākuši tieši no Vienotības. Labs jautājums, vai siltākas ligzdas meklējumi ir šīs partijas cilvēkus vienojošā iezīme – vai arī otrādi, staigātāji ir aplauzušies un pašattīrās. Kā zināms, daži pat pamanījušies atstaigāt atpakaļ, hehe. Pēc vēlēšanām acīmredzot redzēsim, kas ar tiem atkal notiks. Katrā ziņā, viens prieciņš ir – no partijas reklāmas kanāliem nu jau kādu laiku nozudis vecais logo, par kuru socmediju lietotāji jau no pirmsākumiem mēdza jokot: tas simbolizējot, ka Vienotība strādās tikai “ķeksītim”.

Tāpat pozitīvi, ka Vienotība ir tikusi vaļā no Āboltiņas. Tiesa, jāskatās, kā to spēs pārdzīvot ministrs Šadurskis, kurš pirms dažiem gadiem izteicās, ka tie, kas neatbalstītu Āboltiņas kandidatūru premjerministra amatam, viņaprāt ir “medicīniski gadījumi” (LSM, 15.12.2015).

Par Progresīvajiem runājot, tie šajās vēlēšanās izvēlējušies palikt uz rezervistu soliņa principa pēc, lai pierādītu savu “ārismu” – lai gan es drīzāk paustu, ka tā ir lielāka vēlētāju nodevība nekā dažādas vienošanās, ar kuru palīdzību realizēt vismaz daļu programmas. Kaujas var uzvarēt tikai karalaukā, nevis apsaukājoties no droša attāluma. Taču tas, kā jau redzam priekšvēlēšanu gaisotnē, nebūt nav tikai Progresīvo niķis – mums te ir vesela rinda spēlētāju, no kuriem katrs labāk jūtas kā neapstrīdams viedokļa līderis viensētā, kur dzīvo pats un divas cūkas, nevis kā viens no kongresa. Jāsit savējie, lai svešie baidās.

Nesen lasīju tviterī kādu “Progresīvajiem” veltītu apzīmējumu – “putnabērni” (kopīraits pieder @MyMiuma). Manuprāt, pat vairākos līmeņos trāpīgi.

Ak jā, par rukšiem. Nesen kaut kur tviterī, pat no vairākām pusēm, izskanēja arī doma, ka Gobzems un Kaimiņš ir orveliskie rukši – Napoleons un Sniedziņš. Tomēr man pēc nelielas “Animal Farm” sižeta atsvaidzināšanas atmiņā nu vairāk šķiet, ka Sniedziņa tur nav & Kaimiņš ir cits tēls – Kviecējs (Squealer).

Taču salīdzinājums ar kviecējiem un vēl jo vairāk orvelismu ir diezgan trāpīgs. Vēl nesen “New York Times” izdevēja paziņojumā tika paustas bažas par ASV prezidenta uzbraucieniem medijiem, kurš dēvējis tos par amerikāņu tautas ienaidniekiem un tā kūdot pret tiem, – šie teksti varot izrādīties kaitīgi valstij un novest pie vardarbības, etc. Bet Latvijā pa to laiku ar skaļu urrā sveicam nākamo Vadoni, kurš jau tagad sola, piemēram, atlaist no darba žurnālistus (it kā tas vispār jelkā ietilptu Ministru Prezidenta darba pienākumos – jo tieši tas ir amats, pēc kura izteicies tīkojam Vadonis). Eh.

Starp citu, noskatījos to bēdīgi slaveno žurnālista Bojāra raidījumu, kurā līdzās vairākiem citiem runātājiem piedalījās arī Gobzems un Rasnačs. Jāteic, tā bija kognitīvi disonējoša procedūra, – ieraudzīt un vērot cilvēku ar pretenzijām uz “lielo politiku”, uz kura fona pat Rasnačs pēkšņi sāk šķist esam patīkams, prātīgs un, galvenais, publiskās diskusijās konstruktīvs cilvēks.

Tāpat “interesanti” vērot, kā politiķi cits caur citu sola nesadarboties ar a) Saskaņu; b) Nilu Ušakovu; c) prokremliskajām partijām. Šo ne velti sadalīju 3 variantos – atkarībā no solījumu satura jau var secināt, kā un uz kādiem noteikumiem caur šo koķetēšanu iezīmējas nākamās koalīcijas.

Arī mediji dara savu. Piemēram, kādam Šlesera partijas ziedotājam piederošs laikraksts jau paspējis iezīmēt specifisku celiņu ar sarkanu paklājiņu, pa kuru varētu viens otram tuvināties Saskaņa un KPV. Žurnālists Točs pat paspējis jau krievu radio izšņukstēties, ka viņš stāv un krīt par Saskaņas un KPV kopīgi veidotu valdību.

Starp citu, brīvākā brīdī pārlasīju žurnālista Leonīda Jākobsona grāmatu “Īstais Nils Ušakovs”. Un Jums tāpat rekomendēju, ja gadās tāda iespēja. Ir diezgan viegli atrodama arī izlasīšanai internetā.

Protams, nav viegli Latvijā atrast politiski neitrālus medijus, taču skumdina fakts, ka joprojām notiek demonstratīva izlikšanās par tādiem, slēpjot savas “saknes”. Atceros, kā tālajā 2010. gadā toreiz vēl apolitiskais blogeris Jānis Polis jokoja: “Vienotības bloka nometnē jūtama panika saistībā ar spēku pārdalīšanu mediju frontē. Nekas, gan jau “Sīrupu” vēl var nopirkt.”

Prognozētāji prognozē, ka diezgan droši nākamajā parlamentā būs ZZS, kura tāpat plātās, ka ar Saskaņu nesadarbosies. Pa to laiku Jūrmalas un citās pašvaldībās sadarbojas, ka šņakst vien, bet ZZS deputāte Barča par Saeimas kompensācijā saņemto nodokļu naudu (540 EUR mēnesī) īrē dzīvokli no Saskaņas deputāta Klementjeva. Viss jau it kā likuma ietvaros, bet… kaut kas smird, biedri!

Arī NA deputāts Parādnieks nesen kādā “Rīga TV24” raidījumā, pie viena galda sastapies ar konkurentiem – Jaunupa kungu un Stepaņenko kundzi, – bija diezgan neuzmanīgs, vairākkārt ēterā uzsvērdams, ka viņam ļoti atšķiroties viedoklis no Jaunupa, taču ne reizi ko tādu nepateikdams par Stepaņenko. Taču arī tas laikam ir likumsakarīgi – var taču vienoties kaut ar pašu velnu, ja mērķis ir krusta karš.

Līdz nākamajām vēlēšanām vispār varētu izveidot jaunu politisko spēku saraksta pieteikšanai ar nosaukumu “Vienīgā Partija” – tai būs sasodīti daudz bezmaksas reklāmas, jo nu jau atkal no malu malām to vien dzirdam, ka šī ir Vienīgā Partija, kura to…. un tā ir Vienīgā Partija, kura šito…

Tuvojoties raksta noslēgumam, sāku aizdomāties – bet kas gan vēl palicis nepieminēts… Jā, tas šādos rakstos biedē – var sanākt, ka neviļus ar to šos nepieminētos reklamē, jo neesi taču atradis neko tādu, par ko varētu pavilkt uz zoba vai pakritizēt. Šī raksta ietvaros tāda izrādās Rīcības partija. Taču steidzu apliecināt – tā ir tikai sakritība, jo it neviens no minētās partijas darboņiem man vienkārši itin neko neizsaka… Tiesa, viss būtu citādi, ja kandidātu rindās būtu atrodams viņgada pašvaldību vēlēšanu kampaņas brīnišķīgais aktīvists Staņislavs Bukains, tomēr viņa tur nav, eh.

Var tikai atzīmēt, ka sarakstā ir aizdomīgi daudz vienas un tās pašas apsardzes firmas darbinieku. Un mistiskais Zemgales kandidāts numur 9, kuram pie profesijas ierakstīts, ka viņš esot Farmācijas muzeja “eksponātu uzmanīgs”. Kas ar to domāts, lai varbūt kādā tālā nākotnē paliek kā vēsturisks materiāls – Farmācijas muzeja eksponātu iedarbības dokumentējums.

Vēlēšanu programmā Rīcības partija sola cīnīties par “Nacionālām interesēm”, vēlāk gan atzīmējot, ka tas ietver pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, kas to vēlas, kā arī vīzu režīma vienkāršošanu un robežu šķērsošanas atvieglošanu. Izņemot bēgļiem un Stambulas konvencijas ieviesējiem, protams.

Diezgan līdzīga situācija ir arī ar sarakstu “Latviešu Nacionālisti” – vienīgais, ko no šiem puslīdz zinu, ir Jūrmalas aktīvais pensionārs Ančāns, kurš pašvaldību vēlēšanās solīja visiem pārējiem teju elles katlus. Protams, ir viņa biogrāfijā labi darbi – kaut vai kā “Jūrmalgeitas” lielākajam atmaskotājam. Tomēr šī pozitīvā daļa diezgan stingri nogrimst pārējo uzskatu purvā, – kā viņgad sarunā ar Latvijas Avīzi izteicās žurnālists Lemešonoks, Ančāna vēlētāju loks ir “tādi antikomunisti, kuriem pat tēvzemieši šķiet kangari”. Šajās vēlēšanās Ančāna pārstāvētā partija sola realizēt “ekonomisko un kultūras nacionālismu”, piemēram, veidojot tikai latviešiem piederošas pārstrādes rūpnīcas un divpartiju parlamentu. Interesanti, kuru.

Kultūras nacionālismu gan noteikti steigtu atbalstīt, piemēram, Saeimas deputāts Dombrava, kurš interneta meme slavas zālē iegājis galvenokārt ar savu episko jautājumu “Priekš kam?” – Saeimas diskusijā par izglītības programmām ar ieceri veicināt skolēnu orientēšanos kultūru dažādībā. Varbūt Ančāns būtu tamdēļ gatavs piekāpties un pārskatīt savu skarbo vērtējumu par dažādiem Nacionālās Apvienības politiķiem?

Lai gan, protams, divpartiju parlamentā vajadzētu tomēr kādu atšķirīgāku uzskatu spēku… Varbūt LSDSP? Kā nekā šobrīd līdzīgi margināļi, kas varētu tautas modrības iemidzināšanai turpināt sevi saukt par sociāldemokrātiem, bet plecu pie pleca ar “Latviešu Nacionālistiem” realizēt savas vēlēšanu apvienības programmā ierakstīto cīņu pret “pseido dzimumiem”, “amorāla dzīvesveida uzspiešanu bērniem” un nelietīgo globalizāciju, kura noārda “aktīvu vēršanos pret Latvijas valstiskuma noniecināšanu”.

Protams, abiem minētajiem spēkiem vispirms jāsāk ar 5% barjeras pārvarēšanu, kura ironiskā kārtā balstās tieši uz Latvijas nu jau tradicionālām vērtībām – par tiem nebalsot.

Kad rakstīju visu lielo zīmju klāstu līdz šim brīdim, netiku nojautis, ka pašā pēdējā brīdī tiks vēlēšanām pieteikti vēl divi saraksti – “Latvijas centriskā partija” un “Par alternatīvu”. Tamdēļ šeit būtībā sākas raksta otrā daļa, bet no pirmās izpaliks mans nosacīti pozitīvais novērtējums Centriskajai partijai par to, ka tā tomēr nākusi pie prāta un pārdomājusi…

Centriskā partija neko nav pārdomājusi, bet nāk ar tādiem apgabalu līderiem kā, piemēram, “Putina baikeru” nodaļas un lēruma citu, ne mazāk odiozu organizāciju pārstāvis Puķe (kuru vēl iepriekšējās vēlēšanās saprotamu iemeslu dēļ reklamēja Latvijas Krievu savienība un kurš redzēts piedalāmies ne vienā vien pasākumā pret “gejropu”).

Kas ir “stipri interesanti”, vēl pirms mēneša pats Puķe savā Facebook lapā reklamēja citu partiju – apvienību “Par alternatīvu”, kura vienīgā varot glābt Latviju. Bet nu nākamais mesija ir nolēmis Jeruzālemē iejāt uz cita ēzeļa.

Tie Latvijas glābēji, kuriem Puķe devis priekšroku pār iepriekšējiem, piedāvā sarežģīt cilvēkiem dzīvi, atkal ievedot apgrozībā latus (jo par eiro apgrozības likvidēšanu programmā nav ne vārda) un stiprināt Latvijas neatkarību un drošību, jau nākamajā teikumā parādot, ka nepavisam necērt zivtiņu par to, kā tad mūsdienās veidojas valstu neatkarība un drošība. Jo Latvijai esot jāatsakās no dalības jebkādos militārajos blokos un no valsts bruņotajiem spēkiem aiz robežas. Protams, galvenā prasība ir atdalīt biznesu no politikas. Ak jā, un atteikšanās no viendzimuma laulību atzīšanas – it kā tāda Latvijā šobrīd pastāvētu.

Bet nu par Puķes uzticību zaudējušajiem “alternatīvistiem”. Tie ir sasnieguši jaunus politiskās atbildības augstumus un savā programmā tiešā veidā citē citas valsts prezidentu – specifiski Trampa tēzi, ka tikai muļķis nedraudzējas ar Krieviju. Protams, ar to pamatojot savu programmas prasību atcelt sankcijas pret Krievijas Federāciju. Kā jau Jūs tūdaļ varētu uzminēt, šo karogu Latvijas glābšanas vārdā lepni nes tādi kandidāti kā Kuzins, divi Graudiņi (Sigurds un Einārs) un šī Latvijas politikas atzara nu jau dinozaurs – valūtas točku barons Žuravļovs.

Starp citu, “Par alternatīvu” programmā Trampa pieminēšana pat nav augstākais domas lidojums – vēl tur sastapu piedāvājumu ieviest nāves sodu par ekonomiskiem noziegumiem. Kādā citā programmas punktā vienā teikumā kopā saliekot koruptīvus darījumus un pedofīliju, bet tas tā.

Lūk, tādi mums tie ļaudis, kas savīkšījušies aktīvam darbam 13. neatkarīgās Latvijas parlamentā.

Un pašās beigās – pavisam mazliet nopietnības.

Tam, kāda būs nākamā Saeima, būs liela nozīme arī ģeopolitiskā kontekstā, – tāpēc aicinu tomēr domāt līdzi un balsot par tiem, kas spējīgi noturēt Latviju drošībā un labā sadarbībā arī starptautiskā līmenī, nevis tikai principa pēc “samīņāt skudrupūzni” pie mums.

Paldies par uzmanību.

P. S. twitter.com/PolitiskiCitati