Lindermana blogs

8 years ago Džerijs Šterns 0

Sen zināms, ka Latvijā pastāv divas atšķirīgas informācijas telpas – latviešu un krievu. Un ja tas ir novērojams pat oficiālajos medijos, tad ko tur vairs runāt par daudz personiskākiem izpausmes līdzekļiem, tādiem kā blogi…

Tuvojas kārtējais referendums – tautas nobalsošana par (vai pret) krievu valodu kā otru oficiālo valodu Latvijā. Tā gaisotnē, bez šaubām, ārkārtīgi pieaug to personu viedokļu „svars”, kuri ir tieši saistīti ar referenduma notikšanu. Ar latviešu politiķu viedokļiem tā kā būtu skaidrs, krievu mediji nesnauž un tiražē tos savā valodā uz velna paraušanu. Savukārt, latviešu mediji gan nešķiet tik čakli, atklājot, ko tad īsti aiz mūsu mugurām saviem tautas brāļiem saka, piemēram, Lindermans un viņa komanda.

Protams, ļoti iespējams, ka kļūdos. Tomēr man pavisam nesen bija tā izdevība iepazīties plašāk ar Lindermana paša rakstīto, un es nespēju atcerēties, ka būtu šo kaut kur lasījis arī latviešu valodā. Taču jālasa ir. Jo tieši ar to spekulē provokatori, ka latvietim ar krievu valodu ir grūtības un viņš neizlasīs, neuzzinās, kādas nejēdzības nonāk informācijas telpā no izmanīgu „politiķu” piespēles, sarīdot krievus ar latviešiem un latviešus ar krieviem.

Vēlos piemēra labad iztulkot Jums kādu konkrētu rakstu, kas ņemts vienā no Vladimira „Ābela” Lindermana blogiem, – zināšanai un pārdomām.  To lasot, atliek tikai zīlēt, vai autors patiesi lepojas ar savu zināšanu trūkumu un vēlas to saglabāt jeb tas ir kāds smalks viltīga politiķa aprēķins, uzkurinot specifiski to sabiedrības daļu, kurai ir raksturīga, piemēram, zemāka izglītība un šaurāks redzesloks. Katrā ziņā, izlasītais nekādi “nelīmējas” ar paša Lindermana demokrātiskajiem, šķietami tolerantajiem aicinājumiem latviskajos TV raidījumos u.c.

[tekstā nekas nav mainīts, tulkot centos maksimāli tuvu autora izteiksmes veidam]

Latviešu valodai – 150 gadu
autors: Vladimirs Lindermans, raksts no 4.08.2011.

Kad ir radīta latviešu valoda? Vēstures grāmatā, kas paredzēta pretendentiem uz Latvijas pilsonību, diezgan skopi ir stāstīts par vāciešiem, kas it kā 17. gadsimta beigās tulkojuši Bībeli uz latviešu valodu, sastādījuši vārdnīcu utt. Rakstu “it kā”, jo tajā pašā mācību grāmatā atrodama patiesi satriecoša informācija. Izrādās, 19. gadsimta otrajā pusē jaunlatvieši Atis Kronvalds un Juris Alunāns IZVEIDOJA latviešu vārdus!

Šī informācija tiek pasniegta ar tādu zemtekstu, ka latviešu valoda, protams, ir pastāvējusi jau gadsimtiem ilgi, bet talantīgie puiši Kronvalds un Alunāns izdomāja zināmu daudzumu jaunu vārdu. Tiek norādīts pat konkrēts cipars: piemēram, Juris Alunāns personīgi darinājis ap 500 svaigu latviešu vārdu.

Tiek sniegti arī šo vārdu piemēri: atdzimšana (возрождение), ceļotājs (путешественник), rakstnieks (писатель) utt. Stop, draugi, es nodomāju – kaut kas te nav kārtībā. Jūs ko, gribat teikt, ka Alunāns izdomāja vārdu “rakstnieks”, bet citus vārdus ar šo pašu izskaņu – piemēram, rīdzinieks, mākslinieks, vietnieks, strādnieks utt. – izdomāja kāds cits? Tās taču ir blēņas! Te iespējami divi varianti. Pirmais: Alunāns izdomāja vārdu veidošanas mehānismu, kas ļāva ar izskaņas “-ieks” pievienošanu radīt jaunus lietvārdus. Otrais: Alunāns izdomāja vārdu “rakstīt”, kurš pirms tam vispār nepastāvēja, kā arī atvasinājumus no tā, piemēram, “rakstnieks”.

Es sliecos pieņemt otro variantu. Piekritīsiet, diezgan dīvaini būtu uzskatīt, ka izsenis pastāvējis darbības vārds “rakstīt”, bet nācās gaidīt simtiem gadu, līdz parādās Juris Alunāns un izdomā, kā nosaukt rakstošu cilvēku. Tas nav ticami. Domāju, ka Alunāns izdomāja vārdu “rakstīt”. Bet, ja valodā nepastāvēja vārds “rakstīt”, tātad, nebija arī rakstības. Bet runāt par valodas pastāvēšanu bez rakstības – tās ir pasakas. Valoda sākas no alfabēta tāpat kā teātris no drēbju pakaramā.

Ņemsim citu izdomāto vārdu – atdzimšana. Ko tad tieši izdomāja Alunāns? Priedēkli “at”, izskaņu “šana”? Bet tas taču nozīmē, ka viņš palaida veselu konveijeru jaunu vārdu izdomāšanai, kuru pirms tam nebija! “Šana” var lipināt pie jebkura darbības vārda un iegūt lietvārdu.

Starp citu, atdzimšana – tā ir ne tikai “возрождение”, bet arī “воскресение” (atdzimt – воскреснуть) [tulk. piezīme – jā, es zinu, ka šeit autors kontekstuāli jauc vārdus “atdzimšana”  ar “augšāmcelšanās”, taču tiku jau minējis, ka centos saglabāt oriģināltekstu]. Tiek apgalvots, ka vēl 17. gadsimtā mācītājs Gliks esot iztulkojis Bībeli uz latviešu valodu. Kā gan viņš pamanījās iztulkot Jauno Derību, netulkojot vārdu “atdzimšana”? Domāju, nekāda Bībeles tulkojuma 17. gadsimtā nebija. Izdomāja ar atpakaļejošu datumu.

Vispārpieņemts viedoklis: latviešu valoda pastāvējusi arī pirms iniciatīvas pilnajiem jaunlatviešiem, tikai bijusi ļoti nabadzīga, bet viņi to bagātinājuši. Labi, nabadzība nav grēks. Bet pieņemsim, teiksim, ka 19. gadsimta pirmās puses cilvēks grib pateikt latviski: “Vēsture māca nākotnei”. Viņš nevar to pateikt, jo vārdi “vēsture” un “nākotne” vēl nav izdomāti. Nav iespējams pateikt tādu pavisam ikdienišķu frāzi kā “uzrakstiet vēstuli” vai “es rakstu vēstuli”, jo Atis Kronvalds vēl nav izdomājis vārdu “vēstule”, un arī vārds “rakstīt”, kā noskaidrojām, ir zem jautājuma zīmes. Un pat nevar lepni iesaukties “Lāčplēsis – varonis!”, jo tas pats Kronvalds vēl nav izdomājis vārdu “varonis”…

Turklāt, pievērsiet uzmanību Alunāna radīto vārdu skaitam – 500. Plus kolēģis Kronvalds arī kaut cik radījis (precīzi nav norādīts, taču rakstīts, ka viņš šajā jomā bijis ģēnijs; tieši tā uzrakstīts – “jaunu vārdu radīšanas ģēnijs”). Droši vien arī citi jaunlatvieši deva savu ieguldījumu.

Pat 500 – tas ir ļoti daudz. Pievienojiet katram izdomātajam darbības vārdam visus 11 priedēkļus, atgriezenisko formu, partikulas, piedēkļus – un varat droši reizināt 500 ar 20. Iegūstam 10 tūkstošus vārdu. Un tas ir tikai Alunāna personīgais ieguldījums. Mana ļoti krietnā latviešu-krievu vārdnīca satur 35 tūkstošus vārdu.

Nedomājiet, ka es pārspīlēju. Gluži otrādi, mazinu. Manā vārdnīcā darbības vārdam “runāt” ir 45 atvasinājumi, “rakstīt” – ap 70. Bet es pieticīgi aicinu reizināt tikai ar 20.

Manuprāt, secinājums ir acīmredzams: jaunlatvieši nevis bagātināja latviešu valodu, bet to vienkārši RADĪJA. Patiešām, kreatīvi zēni bijuši. Notika tas pirms apmēram 140-150 gadiem. Lai padarītu savu vēsturi senatnīgāku, DZIMŠANU šķelmīgi nosauca par ATDZIMŠANU. Sievietes ir tendētas pazemināt savu vecumu, bet tautas, tieši otrādi, – paaugstināt. Tas skaitās ļoti prestiži – būt senai tautai.

Kādā valodā gan runāja latvieši, pirms tika izgudrota latviešu valoda? Ļoti interesants jautājumus, uz kuru es varu atbildēt tikai ar pieņēmumiem. Domāju, tā bija valoda ar slāvisku pamatu, ļoti līdzīgu krievu valodai (precīzāk, senkrievu valodai, bet tā ir tēma atsevišķam rakstam). Bet tie latvieši, kas pārgāja uz vācu valodu, kļuva par vāciešiem, t.i., veica sociālo lēcienu no zemākās uz priviliģētāku kārtu.

Tas nebūt nav uzbrauciens latviešiem, kā varbūt kāds nodomāja. Gluži otrādi, tie, kas mākslīgi piešķir latviešu valodai “senatnīgumu”, apzināti vai neapzināti pārvērš savu tautu par, maigi izsakoties, vājprātīgajiem. Par cilvēkiem, kas nespēj gadu simtu gaitā izgudrot tik parastus vārdus kā “rakstība”, “priekšmets” (autors A. Kronvalds, 19. gs.) vai “nākotne”. Kā viņi vispār komunicēja, ar žestiem, vai?..

Es tomēr uzskatu, ka tie bija tīri saprātīgi ļaudis, kuru sarunvaloda bija bagātīga un izteiksmīga. Tikai šī valoda bija – ja ne krievu, tad ļoti tuva krievu valodai. Bet iestādēs pārgāja uz kungu valodu – vācu. Kurš prata šprehot.

Valodas nerodas pašas, valodas kāds rada. Ne no gaisa, saprotams, bet uz jau pastāvošu valodu bāzes. Mans attāls radinieks pagājušā gadsimta 30-ajos gados piedalījās kirgīzu valodas radīšanā. Josifs Bargais deva uzdevumu zinātnieku kolektīvam, izsniedza finansējumu, un jau pēc diviem gadiem vadonim uz šķīvīša tika pasniegta valoda, bet tās radītāji saņēma prēmijas. Šodien Kirgīzijas prezidente Roza Otunbajeva paziņo, ka nepieciešams visu skolas izglītību pārnest uz kirgīzu valodu. Nu-nu, pazīstami, pazīstami…

Droši vien arī jaunlatviešiem 19. gadsimtā tika sniegts valsts atbalsts. Viņi veiksmīgi trāpīja antivāciskajā plūsmā, kas sākās liberāļa Aleksandra II laikā un turpinājās slavofila Aleksandra III laikā. Politiskā pīrāga likums: augšējais un apakšējais draudzīgi apvienojas pret vidējo.

Valodas problēmu pārmērīgi apvij mistika. Patiesībā jaunas valodas RADĪŠANA – tas ir tehnisks uzdevums, ar kuru var tikt galā talantīgi un darbaspējīgi ļaudis, kuriem piemīt attīstīta lingvistiskā izjūta. Cita lieta – valodas IEVIEŠANA, VEICINĀŠANA. Tas ir iespējams tikai ar aktīvu valsts iesaistīšanos: mācību grāmatu un vārdnīcu masveida drukāšana, izglītības sistēmas noregulēšana, skolotāju sagatavošana utt. Pietiek ar divām paaudzēm, lai jauna valoda sāktu “strādāt”.

…Man latviešu valoda patīk – neatkarīgi no tā, kad tā tika radīta. Kaut pagājušajā nedēļā. Valoda man patīk, man nepatīk, ja daži sāk taisnot pirkstus. Sak, latviešu valoda šeit ir bijusi VIENMĒR, bet krievu – nelūgta viešņa. Jaunekli, nebrūķē muti, kad runā ar vecākiem cilvēkiem! Esi pieticīgāks, un ļaudis pie tevis paši sāks tiekties… Latviešu valodai – tik vien kā 150 gadu. Labs vecums, viss vēl priekšā.