Priekšlaicīga ejakulācija kā valstiska protesta forma

7 years ago Džerijs Šterns 0

Nezinu, varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu loģiku – taču tā jau gadiem vēsta, ka mūsu valsts dažādu līmeņu pārvalde kļūst visai aprobežota tai brīdī, tiklīdz runa ir par Satversmē apstiprinātajām iedzīvotāju tiesībām pulcēties un brīvi paust savu viedokli.

Piemēram, ik gadu šai konkrētajā dienā pie Brīvības pieminekļa notiekošais vismaz man nekādi neasociējas ar vārdu “brīvi”. Taču tas pats attiecas arī uz citām dienām visu gadu. Es nesaprotu, kāpēc par to, ka vienmēr atradīsies daži idioti, jau preventīvi jāsoda visa sabiedrība kopumā. Tas attiecas gan uz dažādu akciju aizliegšanu, gan vispār uz to pieļaušanas skatīšanu. Manuprāt, tiem, kuri ir kādas provokācijas vārdā sagatavojušies pārkāpt likumu, pasākuma aizliegums nāk tikai par labu un viņi to sarīkos tik un tā – atkāpsies vien tie, kuri likumu bijā. Un tātad, par ko mēs runājam?

Otrs faktors, kas mani allaž ir mulsinājis – kāda jēga vispār ir jau vairākas dienas iepriekš pieteiktam protestam? Sanāk tiešām kaut kas līdzīgs priekšlaicīgai ejakulācijai – visa kauja notiek mediju ziņu komentāros un pasākums nevienu tik ļoti vairs neinteresē, turklāt tas izdodas stipri blāvs, jo arī tiešie protesta subjekti ir par to jau iepriekš brīdināti… Tad ir divi varianti – vai nu izvairīties no tikšanās ar protestētājiem, aizejot no darba mājās pa sētas durvīm (kā pie mums visbiežāk arī notiek), vai arī skriet pie sava PR speciālista un sagatavot teātri, ko tad īstajā brīdī nospēlēt tautas priekšā. Un tauta, sasodīts, to pieļauj.

Nemaz nemēģināšu runāt par tādiem sīkumiem kā “pareizais attālums”, no kura drīkst protestēt pie iestādēm, etc. Kā vakar pajokoja tēvs – arī ar pārmetumiem mētāties pie valsts iestādēm varētu atļaut tikai no 300 metriem…

Manuprāt, visi šie liegumi, ierobežojumi un tos pavadošās politiskās (un ne tikai) spekulācijas tikai lieki saasina dažādu sabiedrības grupu savstarpējās attiecības. Protams, kādam tas vienmēr ir izdevīgi – kamēr tauta kasās savā starpā, to ir vieglāk vadīt un kontrolēt kopumā. Precīzāk – atņemt tai spēju pašai izlemt savu likteni. Bet reāli risinājumi un sabiedrības integrācija – kas tas tāds?

Jau iepriekš pieminēju savu, iespējams, greizo loģiku. Taču tā saka priekšā, ka daudz efektīvāk būtu atļaut itin visus iedzīvotāju pulcēšanās pasākumus, vēl vairāk, pat nepieprasīt to pieteikšanu (izņemot gadījumus, kad paši organizatori to vēlas – tai skaitā apsardzi). Nesodīt visus – sodīt tikai tos, kas likumu pārkāpj. Un sodīt tā, lai citiem vairs to negribas atkārtot. Patreizējie sodi jau nu gan nevienu nebiedē – summas varētu palielināt kaut vai simt un divsimt reizes, ieviest citas sodu formas. Bet tad tā, lai spalvas jūk.