Džerijs Šterns

Gadu simtiem šķēpus viens pret otra cietajiem pauriem lauž dažādu politisko novirzienu adepti. Vieni apvaino otrus nespējā sniegt augstākās raudzes laimi citiem, otrie pirmos tāpat. Un katram virzienam savs fanu pulks tautas vidū.

Reizēm man jautā (vispār jau bieži jautā), kamdēļ esmu izvēlējies būt kreisais. Atbilžu man tam ir daudz – bet var jau arī izcelt saulītē visprimitīvāko: mūsdienās viss jau tāpat ir slikti, neatkarīgi no ejamā virziena. Un katrā ļaužu pulkā atradīsies pa kādam, kas situāciju izmanto savā labā, lai vairāk vai mazāk nesodīts “uzvārītos”. Bet kreisie politiķi kopējā liktenī iesaista tautu, kamēr pie labējās politikas tautai pārsvarā atliek sēdēt malā un vērot, kā lietas notiek.

Te nu rodas tas galvenais jautājums, kas īsti ir labāk – rosība bez pārliecības, ka tā kaut ko dos, vai pilna apātija. Ja cilvēki kaut ko dara, kaut kas var arī mainīties. Noteikti nemainīsies tikai tad, ja neko nedarīs. Lūk, apmēram tā es uz lietām pamatā skatos.