Ļaujiet man īsi pārstāstīt senāku gadījumu, kas labi raksturo manu motivāciju visus šos gadus arvien vēl turpināt, kā citi mēdz teikt, cīņu ar Latvijas politiskajām vējdzirnavām.
Tā ap 2004. gadu kāda no mūsu augstskolām nejauši nopludināja informāciju, ka tās studentu kopmītnes nolemts nodot privatizācijā, pamatojumā minot nepieciešamību pēc to kvalitatīviem uzlabojumiem, taču rezultātā arī diezgan pamatīgi celt īres maksu.
Uzskatot, ka šādu kopmītņu galvenais mērķis tomēr ir nodrošināt pajumti trūcīgākiem studentiem, – kuri nevar atļauties, piemēram, par to pašu naudu kopīgi īrēt dzīvokli, – toreiz ar Jaunatnes Sociāldemokrātiskās savienības (JSS) atbalstu uzsāku kampaņu pret šo ieceri. Mums izdevās piesaistīt diezgan ievērojamu sabiedrības un mediju uzmanību, tāpēc augstskolas oficiālie pārstāvji “ieslēdza atpakaļgaitu”, taisnodamies, ka nemaz jau tāda iecere īsti nav bijusi, un apsolīja noteikti meklēt citus risinājumus.
Pēc vairākiem gadiem minētā augstskola tomēr atrada klusāku veidu, kā panākt savu. Un tad nu es saņēmu jautājumus par to, vai bija vērts tā cīnīties, ja jau tik un tā viss velti. Bet te es nonāku pie tā, ko vēlējos teikt, – nē, nav vis velti. Bija taču šie vairāki gadi, kad varbūt neskaitāmiem jauniešiem būtu atņemta iespēja studēt Rīgā, taču mūsu aktivitātes viņiem to sniedza.
Gan politiķi, gan arī pati sabiedrība mēdz aizmirst, ka aiz katra statistikās minētā procenta slēpjas liels skaits dzīvu cilvēku – un katram no viņiem ir sava dzīve, savi sapņi, sava jaunība un vecumdienas, savas laimes un nedienas kā ikkatram no mums. Bet laiks it nekad nestāv uz vietas, tāpēc arī šo cilvēku dzīves nav ar mieru apstāties un pagaidīt to vai citu gadiņu, kamēr kaut kas mainīsies politiķu aprēķinos. Tieši šo apziņu es cenšos nepazaudēt, bet likt savas sabiedriskās un politiskās darbošanās pamatā.
Noslēgumā gribētos bilst, ka patiesībā ar politiku man dzīvē viss sākās tā nejauši, pat bez sevišķas intereses par to, bet procesā esmu kļuvis par proaktīvu pasaules sociāldemokrātiskās kustības atbalstītāju. Tomēr joprojām neuzskatu politiku par savas karjeras jautājumu – man tā nozīmē galvenokārt līdzdalību, cīņu par savām un līdzcilvēku tiesībām un iespējām tās realizēt.
