Džerijs Šterns

Latvju parlamenta apdzīvotajās telpās nesen izskanējusi doma, kas jau tuvākajās stundās Saeimas ārkārtas sēdē visdrīzāk tiks apliecināta ar stingru lēmumu – apgrūtināt tautas izteikšanās brīvību.

Kā zināms, paredzēts likvidēt posmu sistēmu referendumu ierosināšanā, lai turpmākos dažus gadus tam vienmēr būtu no pašu iniciatoru kabatas jāapmaksā tiešie un netiešie izdevumi 50000 parakstu savākšanai, bet vēlāk tādā pat veidā jau būtu savācami paraksti no 1/10 vēlētāju.

Tiešie izdevumi šai gadījumā ir maksa par pašu parakstīšanos (piemēram, notāram) – bet netiešie, kas minētā lēmuma pamatojumos parasti netiek pieminēti, taču patiesībā ir šajā gadījumā tie nozīmīgākie, skar parakstu vākšanas administrēšanu un iedzīvotāju informēšanas kampaņas, kas bez valsts atbalsta turpmāk pilnīgi noteikti tā īsti būs pieejami tikai un vienīgi tiem, kuriem nav par naudiņu jārūpējas pašiem, bet tikai jārealizē kādu lielāku finanšu grupējumu dots uzdevums…

Ir tāds teiciens jeb drīzāk panākumu gūšanas princips – ja tevi izmet ārā pa durvīm, kāp atpakaļ iekšā pa logu. Un tas pats – šoreiz jāsaka “diemžēl” – darbojas arī šajā gadījumā. Politiskā situācija pati par sevi Latvijā ir tāda, ka arvien vairāk cilvēku sajūt vēlmi tajā iejaukties un kaut ko mainīt. Un, jo grūtāk saprotamas vai realizējamas, nepievilcīgākas tādā brīdī ir konvencionālās jeb likumīgās metodes, jo vairāk cilvēki var izvēlēties ārpus likuma esošās metodes, jo tās neapgrūtina specifiski noteikumi un rezultāts parasti ir ātrs un tiešs.

Krievu politikas zinātnieki V. Pugačovs un A.  Solovjovs savos darbos min kādu vienkāršu principu – sabiedrības ilgstoša atsvešinātība no valsts varas, dialoga iemaņu trūkums var radīt cilvēkos priekšnoteikumus sociālo prasību radikalizācijai un pat ekstrēmismam. Te varam atcerēties  kaut vai bēdīgi slaveno 2009. gada 13. janvāri, kad nekontrolējams cilvēku pūlis sarīkoja masu grautiņu Vecrīgā, kurā tika nodarīts būtisks kaitējums gan valsts un pašvaldības, gan privātajam īpašumam.

Un nav jau pat runa tūdaļ par šādiem grautiņiem – arī korupcija un pat “mazo kukulīšu” došana ir tāpat iedzīvotāju līdzdalības metodes, lai arī tās par tādām nosaukt nav populāri…

Pie līdzdalības konvencionālajām (legālajām, valsts likumdošanai atbilstošajām) līdzdalības metodēm vēl ir jāmin lobisms, darbošanās politiskās partijās un NVO, piedalīšanos demonstrācijās un piketos u.c. Tomēr lobisms pie mums pārsvarā ir aizgājis nepareizu ceļu, savukārt, pārējās metodes ir gadu gaitā mērķtiecīgi degradētas sabiedrības acīs un vairs īsti netiek uztvertas kā iespējas kaut ko reāli panākt. Pāri paliek tikai pasīvās formas – balsošana, kas arī pie mums nav sevišķi populāra, un likumpaklausība. Savukārt, nekonvenciālo metožu uzskaitījums ir vienkāršs un visiem zināms – vardarbība, kukuļošana, likuma noniecināšana un pārkāpšana.

Pētnieks A. Zolotuhins, aprakstot svarīgākās sabiedrības un politiskās varas sadarbības formas, kā vienu no būtiskākajām starpvēlēšanu periodā min tieši referendumus. Manuprāt, referendums ir lielisks instruments ne tikai konkrētu likumdošanas izmaiņu realizēšanai vai apturēšanai, bet arī vispārējai sabiedrības viedokļa noskaidrošanai – pamatīga socioloģiskā aptauja, kas ļauj politiskajai varai padziļināt izpratni par iedzīvotāju problēmām un vēlmēm. Protams, tikai tajā gadījumā, ja varai tas vispār kaut mazliet interesē… Kā ir ar šo Latvijā?

Saeimas pozīcijas deputāte Ilma Čepāne dažādās intervijās mēdz labprāt atkārtot, ka Latvija ir teju Eiropas izņēmums referendumu ziņā un citās valstīs ar tik un tā veiksmīgu demokrātiju tādu līdzdalības formu nemaz nav. Te es gribētu teikt, ka šajās veiksmīgajās demokrātijās ir toties daudzi citi mehānismi, kas šo demokrātiju nodrošina. Piemēram, Latvija ir arī viens no nedaudzajiem izņēmumiem attiecībā uz nodokļu sistēmu, taču tur cienījamie deputāti demokrātisko valstu piemēru kaut kā tomēr pārņemt nesteidzas…