Džerijs Šterns

Patiesībā jautājums nemaz nav par to, kurš. Drīzāk – vai vispār. Un, ja atbildēs, – vai pēc būtības. Jo pašreizējā diskusija sabiedrībā ir ieskrējusies tik plaša, ka retais vairs tā īsti atceras, par ko vispār ir runa.

Tāpat ir paceltas tēmas par to, kā tā vispār drīkst, ierakstīt kādas sarunas un pēc tam publiskot. Un kāpēc nav tautai atdots viss materiāls. Un… Un…

Piemēram, viens no pašu sarunu dalībnieku argumentiem ir taisnošanās par izmantoto valodu. Lembergs pat videovēstījumu ierakstījis, kurā uzbrūk skatītājiem ar jautājumu, vai tikai viņi nerunā tāpat. Un mēs iekrītam, metamies skaidrot kaut ko par atšķirībām starp publiskām personām un privātām, bla bla bla.

Taču Lembergs nemaz nav tāds muļķītis, par kādu izliekas – tam visam ir tikai viens mērķis: novērst uzmanību no galvenā. Protams, ka mēs arī it visādi izrunājamies, kad domājam, ka mūs dzird tikai tiešais sarunbiedrs. Un bieži arī publiski mums par to patiesībā ir pajāt.

Atcerēsimies ikreiz no jauna – “Rīdzenes sarunās” svarīgs ir tikai un vienīgi saturs. Protams, žēl, ka daļa mūsu politiķu un/vai biznesmeņu ir быдло. Taču tas nav juridisks aspekts. Iespējamā tiesvedībā mums jārunā par cinisku, tiesiskā (un arī visu pārējo formu) nihilisma pilnu attieksmi pret valsti, nevis sarunbiedriem.